Drukāt

Intervija ar prof. Aivaru Lejnieku

• Kalcijs
• Aktualitātes
• Intervija ar prof. Aivaru Lejnieku

Plaša intervija ar prof. Aivaru Lejnieku, kur uzzināsi vairākas patiesības par kalciju un D vitamīnu, par osteoporozi sievietēm un vīriešiem. Noteikti izlasi!

Lai stin­gri stā­vē­tu uz abām kā­jām, ir va­ja­dzī­gi arī stip­ri kau­li. Jā, jā, to mēs vi­sas
zi­nām! Un ce­ram, ka mums nepiezagsies tā rie­bī­gā, vil­tī­gā drau­dze­nī­te, ko sauc par os­te­opo­ro­zi.

Anija Pelūde

stipri kauli – stabila stāja

Dr.med. Aivars Lejnieks
En­do­kri­no­logs ar 23 ga­du pie­re­dzi.
Pro­fe­sors, Rī­gas Stra­di­ņa uni­ver­si­tā­tes Iekš­ķī­go sli­mī­bu ka­ted­ras va­dī­tājs.
Klī­ni­kas Li­ne­zers virs­ārsts.

Os­te­opo­ro­ze – pēc de­fi­nī­ci­jas tas ir kal­ci­ja zu­dums jeb kal­ci­ja iz­ie­ša­na no kau­liem, kā dēļ tie kļūst traus­li un pie ma­zā­kās trau­mas ie­spē­ja­mi lū­zu­mi. Bet ta­jā pa­šā lai­kā šis pro­cess ir sais­tīts ar pil­nī­gi nor­mā­lu fi­zi­olo­ģi­ju – pro­ti, no­ve­co­ša­nos. Dzī­ves lai­kā cil­vēks kau­los uz­krāj kal­ci­ju, mak­si­mā­lo pun­ktu sa­snie­dzot aptuveni no div­des­mit līdz trīs­des­mit ga­du ve­cu­mam.

Kal­cijs ir kā ķie­ģe­ļa pa­mat­ma­te­ri­āls, bet pa­šu kau­lu vei­do­ša­nos var sa­lī­dzi­nāt ar mā­jas bū­vē­ša­nu: vie­ni (īpa­šas šū­nas os­te­obal­sti) to ceļ un ot­ri (arī īpa­šas šū­nas os­te­ok­las­ti) uz­bū­vē­to vi­su lai­ku grauj – jauc nost. No­tiek ne­mi­tī­ga kaulaudu ap­ri­te: kau­lu šū­nas vei­do­jas – no­ār­dās, vei­do­jas – no­ār­dās, vei­do­jas – no­ār­dās... Des­mit ga­du lai­kā cil­vē­kā no­mai­nās vi­si kau­li. Tā­tad trīs­des­mit ga­du lai­kā – trīs rei­zes! Uni­kā­li! Bet pēc tam, cil­vē­kam no­ve­co­jot, kal­cijs no kau­liem pa­ma­zām, pa­ma­zām sāk zust un noārdes process ņem pārsvaru...

Ku­rā brī­dī mēs sā­kam ru­nāt par os­te­opo­ro­zi kā par sli­mī­bu? Pro­tams, tad, kad kauli sāk zaudēt kalciju tik daudz, lai vieglu traumu gadījumos vai pat bez tām sāktos lūzumi. Ir arī kon­krē­tas sli­mī­bas, kas vei­ci­na os­te­opo­ro­zi, bet sie­vie­tēm šis kri­tis­kais dzī­ves posms ir me­no­pau­ze. Vi­su dzī­vi es­tro­gēns ir aiz­ka­vē­jis kau­lu no­ār­dī­ša­nos, bet ta­gad, kad es­tro­gē­nu dau­dzums sa­rūk, kau­lu no­ār­dī­ša­nās past­ip­ri­nās. Un at­kal – vie­nai sie­vie­tei tas iz­pau­žas stip­rāk, ci­tai lē­nāk, un tai, ku­rai lē­nāk, os­te­opo­ro­ze kā slimība ne­at­tīs­tās. Ja mēs ru­nā­jam par os­te­opo­ro­zi kā par sli­mī­bu, tā ir ap­mē­ram trīs­des­mit pro­cen­tiem sie­vie­šu me­no­pau­zes ve­cu­mā. Os­te­opo­ro­ze skā­ru­si jeb­ku­ru sie­vie­ti, ku­ras augums kopš jau­nī­bas die­nām sa­ma­zi­nā­jies par vai­rāk ne­kā trim centi­met­riem. Kad klei­tas, kas de­rē­ja, kļūst par ga­rām...

Kā­pēc tie­ši trīs centi­met­ri?

Mu­gur­kauls ir vei­dots no skrie­me­ļiem un starp­skrie­me­ļu dis­kiem. Ie­do­mā­jie­ties gu­mi­jas bum­bi­ņu, ku­ru spai­dot tā at­kal ie­ņem ie­priek­šē­jo for­mu. Līdz­īgs iz­ska­tās starp­skrie­me­ļu disks, ti­kai daudz cie­tāks – iek­šā ir mīk­sta ma­sa un ap­kārt saistaudu kap­su­la. Bet ar lai­ku ūdens no kap­su­las iz­iet un starp­skrie­me­ļu disks vairs nav tik spraigs un elastīgs, tas sa­pla­ci­nās. Līdz ar to arī augums var sa­ma­zi­nā­ties par di­viem, mak­si­mā­li par trim centi­met­riem. Ta­ču, ja at­klāj, ka augums sa­ma­zi­nā­jies vai­rāk par trim centi­met­riem, tas jau no­tiek uz skrie­me­ļu rē­ķi­na. Kau­li kal­ci­ja zu­du­ma dēļ kļūst vieg­lā­ki un traus­lā­ki, un skrie­me­ļi lūst. Nē, tas ne­no­tiek tā, ka skrie­me­ļi pār­lūst uz pus­ēm, – tie vairāk vai mazāk sa­pla­ci­nās. Sie­vie­te vien­kār­ši jūt, ka sāp mu­gu­ra. Ar lai­ku vi­ņa pie sā­pēm pie­rod, un tā­pēc šos skrie­me­ļu lū­zu­mus mēs ne vien­mēr va­ram uz­reiz at­klāt. Ti­kai vē­lāk re­dzam, ka mu­gur­kau­la skrie­me­ļu sī­kie lū­zu­mi krop­ļo sie­vie­tes iz­ska­tu, iz­vei­do­jas tā dēvētais at­rait­nes kup­rī­tis. Tās ir os­te­opo­ro­zes se­kas.

Nu un kas, ja sie­vie­te uz ve­cu­mu sa­rau­jas augu­mā, – tā­pat vi­ņa dzī­vo un dzī­vos?!

Tā ir, bet, ne­dod Dievs, zie­mā pa­slī­dēt – uz­reiz lū­zums, vai kaut kam uz­grūs­ties, ne­veik­smī­gi pa­griez­ties at­kal lū­zums. Vis­bie­žāk cieš plauk­stu pa­mat­nes kau­li. Vai arī – sie­vie­tei piec­des­mit piec­i ga­di, vi­ņa po­šas uz bal­li, pa il­giem lai­kiem uz­velk kā­jās lai­vi­ņas ar pa­pē­dī­ti un... po­tī­te sa­lūst. Bet, ja būs ie­gur­ņa kau­la lū­zums vai lie­lā stobr­kau­la kak­liņš, tās jau ir lie­las sā­pes, ne­kus­tī­gums, ap­mē­ram kat­ra tre­šā ce­tur­tā sie­vie­te pirm­ā ga­da lai­kā pēc trau­mas at­stāj šo pa­sau­li – gal­ve­no­kārt no trom­biem, pnei­mo­ni­jas un iz­gu­lē­ju­miem, dau­dzas pa­liek uz gul­tas kop­ja­mas...

Tā­pēc jau­tā­jums, vai os­te­opo­ro­ze nav far­mā­ci­jas kom­pā­ni­ju uz­spies­ta tē­ma, – gan jā, gan nē. Ar farmācijas kompāniju palīdzību ir izdevies aktivizēt šo problēmu, bet ne radīt. Tā vienmēr ir bijusi, tikai mēs to neesam gribējuši saskatīt. Un pirms piec­pa­dsmit ga­diem ne­bi­ja arī ne­kā­du me­di­ka­men­tu, lai va­rē­tu ār­stēt os­te­opo­ro­zi. Ne­bi­ja vis­pār! To­ties, kad pa­rā­dī­jās efek­tī­vas zā­les (bi­fos­fo­nā­tu gru­pa, stroncija ranelāts, paratireoīdā dziedzera hormons u. c.), ar ku­rām os­te­opo­ro­zi var iz­ār­stēt...

Iz­ār­stēt vai ap­tu­rēt tās at­tīs­tī­bu?

Iz­ār­stēt – kau­lu struk­tū­ra pēc lai­ka tie­šām at­jau­no­jas. Ne vienmēr kaulu minerālais blīvums atgriežas divdesmit gadu vecuma līmenī, taču, lai tas iekļautos savās fizioloģiskajās vecuma normās – jā, to var panākt. Ru­nā­jot par os­te­opo­ro­zi, iespējamas di­vas tak­ti­kas jeb pie­ejas. Pirm­ā: gai­dām, kad sa­lū­zīs kauls, un tad arī sā­kam ār­stēt. Bet šā­dā va­ri­an­tā nā­ka­mā lū­zu­ma var­bū­tī­ba ir ļo­ti lie­la. Un ot­ra pie­eja: sav­lai­cī­gi da­rīt vi­su, lai os­te­opo­ro­ze vis­pār ne­vei­do­tos. Un to pa­tie­šām var iz­da­rīt. Mēs va­ram šos trīs­des­mit pro­cen­tus, kad sie­vie­tēm at­tīs­tās os­te­opo­ro­ze, sa­ma­zi­nāt – es ne­teik­šu, līdz nul­lei, bet uz pus­i no­teik­ti.

Un kā­pēc ne­var līdz nul­lei?

Tā­pēc, ka ap­mē­ram des­mit piec­pa­dsmit pro­cen­ti ir sie­vie­tes, ku­ras sauc par „ātr­ajām kaulu zau­dē­tā­jām”. Ja pa­ras­ti cil­vēks pēc trīs­des­mit ga­da lai­kā zau­dē 0,2–0,3 pro­cen­tus no sa­vas ko­pē­jās kau­lu ma­sas, tad ir sie­vie­tes, ku­ras ga­dā zau­dē trīs četr­us un pat piecus se­šus pro­cen­tus.

Vai „ātr­ās zau­dē­tā­jas” arī ci­tā­di jū­tas?

Kād­reiz sie­vie­tes at­zīst, ka vi­ņām sāp vi­si kau­li vai vi­sa mie­sa... Šo īpat­nī­bu no­sa­ka gē­ni, un tur ne­ko ne­var da­rīt. Vi­ņām ir ļo­ti grū­ti aiz­ka­vēt os­te­opo­ro­zes at­tīs­tī­bu. Līdz ar to ga­lī­gu nul­li pa­nākt nav ie­spē­jams. Bet ci­tos ga­dī­ju­mos sa­ma­zi­nāt os­te­opo­ro­zes at­tīs­tī­bu var. Kā? Vis­pirms jā­rau­gās, lai ir labs uz­turs bēr­nī­bā un jau­nī­bā – lai līdz div­des­mit trīs­des­mit ga­du ve­cu­mam kal­ci­ja sa­turs kau­los sa­krā­tos mak­si­mā­li daudz. Jo augst­āku pun­ktu tu ša­jā dzī­ves pos­mā sa­snieg­si, jo il­gā­ku ga­du skai­tu ie­si līdz zem­āka­jam pun­ktam. Tā­pat re­gu­lā­ri jā­spor­to, jā­kus­tas (arī tad, kad osteoporoze jau ir). Jo kau­lu ga­los at­ro­das ner­vu ga­li, ku­rus kai­ri­not fi­zis­kās slo­dzes lai­kā no­stip­ri­nās mus­ku­la­tū­ra, lo­cī­ta­vas, pa­lie­li­nās kau­lu ma­sas sta­bi­li­tā­te, kas arī gā­dā, lai os­te­opo­ro­ze at­tīs­tī­tos lē­nāk. Un – pa­pil­dus jā­lie­to kal­cijs ar vitamīnu D.

Kam? Arī bēr­niem, pus­au­džiem, kas stiep­jas ga­ru­mā mil­zī­gā tem­pā?

Kau­li vei­do­jas un aug no dzim­ša­nas līdz ap­tu­ve­ni as­toņ­pa­dsmit ga­du ve­cu­mam, un kal­ci­ja lo­ma ša­jā pro­ce­sā ir ne­pār­vēr­tē­ja­ma. Mā­mi­ņas piens un spe­ci­ālie mai­sī­ju­mi ir ba­gā­ti ar kal­ci­ju, bet turp­mā­ka­jā dzī­vē sva­rī­gi iz­vēr­tēt, vai bērns sa­ņem pie­tie­ka­mi daudz šīs vēr­tī­gās mi­ne­rāl­vie­las. Sko­las laiks ir īpa­ša ris­ka zo­na, jo ve­cā­ki ne­spēj iz­se­kot, ko bēr­ni iz­vē­las no­tie­sāt pus­die­nās, – ie­spē­jams, jo­gur­ta un sier­mai­zī­tes vie­tā tiek ap­ēs­ti čip­si, bet ke­fī­ra glā­zi aiz­stāj ne­ve­se­līgs sal­dais ūdens. Pat pēc tam, kad kau­li bei­gu­ši augt, tie uz­krāj kal­ci­ju, lai ap­mē­ram divdesmit ga­du ve­cu­mā sa­snieg­tu to mak­si­mā­lo blī­vu­mu. Un tad tas ma­zi­nās – īpa­ši strau­ji me­no­pau­zes ve­cu­mā, bet arī grūt­nie­cī­bas un bēr­na ba­ro­ša­nas lai­kā. Līdz ar to grūt­nie­cēm at­kal pa­pil­dus jā­lie­to 1,5 gra­mi kal­ci­ja die­nā ko­pā ar vi­ta­mī­nu D. Arī mā­mi­ņām, kas ba­ro ma­zu­ļus ar krū­ti. Jo vi­ņas ar pie­nu bērnam at­dod ļo­ti daudz no sa­va kal­ci­ja.

Un tad vi­ņām sāk no­drupt zo­bi?

Tas viss ir sav­star­pē­ji sais­tīts. Jo or­ga­nisms ie­kār­tots tā, ka kal­cijs asi­nīs ne­kad ne­pie­trūkst. Bet, kad mam­ma ba­ro bēr­ni­ņu ar krū­ti, no asi­nīm kal­cijs ie­iet pie­nā, sa­vu­kārt or­ga­nisms to pa­ņem no kau­liem. Tā­pēc arī se­nāk tei­ca: katrs bērns at­ņem mam­mai vie­nu zo­bu... Bet tas nav pa­reizs tei­ciens – to vi­su var no­vērst ar pa­pil­du kal­ci­ja un D vitamīna uz­ņem­ša­nu.

Ar ik­die­nas uzturu va­ja­dzī­go dau­dzu­mu ne­var no­dro­ši­nāt?

Grū­ti. Tad die­nā bū­tu jā­iz­dzer ap­tu­ve­ni pus­ot­ra lit­ra pie­na, jā­apēd ki­lo­grams biez­pie­na vai 300 gra­mu sie­ra. Pie­na pro­duk­tos tie­šām ir vai­rāk kal­ci­ja ne­kā ci­tos pro­duk­tos, bet jā­at­ce­ras, ka ap­mē­ram 30 procentiem cil­vē­ku ir pie­na ne­pa­ne­sī­ba un tā­pēc vi­ņi to ne­lie­to.

Par kal­ci­ja pre­pa­rā­tiem... Tie ir tik da­žā­di: sa­vie­no­ju­mi, kas vieg­lāk uz­sū­cas un kas ne tik ļo­ti...

Bū­tī­bā to for­mu ne­maz nav tik daudz. Kal­cijs ap­tie­kās no­pēr­kams di­vos vei­dos. Pa­ma­tā tas ir kal­ci­ja kar­bo­nāts. Kal­ci­ja hlo­rīds ir ļo­ti rūgts, un to tik­pat kā vairs ne­ra­žo. Maz­liet la­bāk uz­sū­cas tā sau­ca­mais kal­ci­ja cit­rāts. Lat­vi­jā tas nav tik plaši pie­ejams, ta­ču uz­sūk­ša­nās star­pī­ba ir vien nie­ka des­mit piecpadsmit pro­cen­ti. Tā­tad te nav par ko lauzt šķē­pus. Lie­tot tie­ši kal­ci­ja cit­rā­tu bū­tu sva­rī­gi ti­kai tad, ja pie­trūkst kuņ­ģa skā­bes, jo kal­ci­ja kar­bo­nāts tad ga­lī­gi ne­uz­sū­cas.

Bet vai tie­sa, ka kal­cijs la­bāk uz­sū­cas, uz­dze­rot su­lu? 

Pa­tie­šām, uz­reiz pēc kal­ci­ja lie­to­ša­nas uz­dze­rot kā­du skā­bu su­lu, pie­mē­ram, ābo­lu, cit­ro­nu vai apel­sī­nu, ir ie­spē­jams pa­aug­sti­nāt kal­ci­ja uz­sūk­ša­nās dau­dzu­mu or­ga­nis­mā. Tur­pre­tim, lie­to­jot kal­ci­ju ko­pā ar sal­du­miem, tā uz­sūk­ša­nās brem­zē­jas. Vēl – kal­cijs kuņ­ģa zar­nu trak­tā uz­sū­cas ti­kai no­teik­tā dau­dzu­mā: 300–500 mi­li­gra­mi vie­nā lie­to­ša­nas rei­zē. Tā­pēc nav no­zī­mes uz­ņemt vai­rāk, jo lie­kais kal­cijs tik un tā tiks iz­va­dīts no or­ga­nis­ma ne­iz­man­tots. Līdz ar to la­bāk ne­pie­cie­ša­mo kal­ci­ja die­nas de­vu uz­ņemt ne­vis vi­su uz­reiz, bet sa­da­līt 2–3 rei­zēm die­nā.

Jūs vi­su lai­ku uz­sve­rat: kal­cijs ko­pā ar vi­ta­mī­nu D. Tas ir tik bū­tis­ki?

Tas mums ne­pie­cie­šams, lai kal­cijs no kuņ­ģa zar­nu trak­ta va­rē­tu uz­sūk­ties kau­los. Ci­tā­di mēs va­ram ēst vien­al­ga ko – spai­ņiem biez­pie­nu, sie­ru, pa­pil­du kal­ci­ju tab­le­tēs, bet, ja nav vi­ta­mī­na D, kal­cijs ne­uz­sūk­sies.

Tā­pēc arī ir bez­jē­dzī­gi lie­tot šos dār­gos spe­ci­fis­kos os­te­opo­ro­zes me­di­ka­men­tus, ja nav pie­tie­kami iz­ej­ma­te­ri­āla – kal­ci­ja un vi­ta­mī­na D –, tad šīs zā­les ne­ko ne­dod. Tā, starp ci­tu un diem­žēl, ir arī iz­pla­tī­ta kļū­da, kad ār­sti pa­rak­sta šos me­di­ka­men­tus, ne­pār­lie­ci­no­ties, vai cil­vēks pa­pil­dus sa­ņem arī kal­ci­ju un vi­ta­mī­nu D. Pirms pār­is ne­dē­ļām kon­sul­tē­ju kā­du sie­vie­ti, vi­ņa bi­ja go­dī­gi dzē­ru­si vie­nu no bi­fos­fo­nā­tu gru­pas me­di­ka­men­tiem, ta­ču kau­lu mi­ne­rā­lais blī­vums ne­mi­tī­gi sa­ma­zi­nā­jās. Un tad pa­vai­cā­ju: „Vai ģi­me­nes ārsts jūs ne­lū­dza lie­tot arī kal­ci­ju un D vi­ta­mī­nu?” – Nē, vi­ņa pir­mo­reiz par to dzir­dē­ja!

D vi­ta­mī­nu ne­var pār­do­zēt?

Ir di­vi at­šķi­rī­gi vi­ta­mī­ni D. D3, ku­ru lie­to­jam ko­pā ar kal­ci­ju un ku­ru ap­tie­kās var no­pirkt bez re­cep­tes, ir ne­ak­tī­vā vei­dā. Kad mēs to ap­ēdam, vi­ta­mīns pārvēršas aktīvā formā.

Šo vi­ta­mī­nu varētu lie­tot pat vai­rāk ne­kā 10 000 dar­bī­bas vie­nī­bu die­nā un ne­kā­dā vei­dā nav ie­spē­jams pār­do­zēt. Ta­ču ir arī cits – jau uz­reiz ak­tī­vās for­mas – vi­ta­mīns D, to pār­dod vie­nī­gi pret re­cep­tēm un lie­to ļo­ti re­tos specifiskos ga­dī­ju­mos – ja ir kā­di sma­gi ak­nu vai nie­ru bo­jā­ju­mi. Jā, šo vi­ta­mī­nu var pār­do­zēt, un tad var past­ip­ri­nā­ti iz­da­lī­ties kal­cijs urī­nā, vei­do­ties nier­ak­me­ņi, pa­rā­dī­ties no­gu­rums un citi simptomi.

Prin­ci­pā jā­la­sa ano­tā­ci­ja un ta­jā rak­stī­tie no­tei­ku­mi arī jā­ie­vē­ro.

Jā, ti­kai jā­at­ce­ras: kat­ru die­nu jā­sa­ņem vis­maz 800 dar­bī­bas vie­nī­bu vi­ta­mī­na D. Bet kal­ci­ja pre­pa­rā­tos vie­nā tab­le­tī­tē ir 250 vai 400 dar­bī­bas vie­nī­bas vi­ta­mī­na D. Tā­tad jā­lie­to di­vas tab­le­tes dienā.

Un ja nu es­mu tau­pī­ga un tur­klāt uz­ska­tu, ka ma­ni kau­li ir daudzmaz nor­mā­li, un dze­ru ti­kai vie­nu tab­le­ti – vai tad šim pa­sā­ku­mam vis­pār nav jē­gas?

Tā vis glu­ži nav. Vis­pirms bū­tu jā­nos­kaid­ro, kāds jums pa­šai D vi­ta­mī­na lī­me­nis asi­nīs. Ja jūs vēl ejat uz so­lā­ri­ju, sau­ļo­ja­ties, brau­cat arī uz kā­du sil­to zem­i, ja jūs va­sa­rā mī­lat stai­gāt to­pi­ņos ar kai­lām ro­kām un īsā klei­ti­ņā, tad var­būt ir OK. Bet, ja jūs vi­su lai­ku sē­žat ka­bi­ne­tā un jū­su vie­nī­gā ie­spē­ja iz­iet ār­ā ir sest­dien un svēt­dien vai do­do­ties uz ga­rā­žu pēc ma­šī­nas, tad no­teik­ti D vi­ta­mī­na no vie­nas tab­le­tes ne­pie­tiks. Pro­tams, kaut kā­da da­ļa kal­ci­ja uz­sūk­sies, bet, lai tas no­nāk­tu kau­los pie­tie­ka­mā dau­dzu­mā un sa­ma­zi­nā­tu kal­ci­ja zu­ša­nas āt­ru­mu, no­teik­ti ne­pie­cie­ša­ma vi­ta­mī­na D de­va tā­dā ap­jo­mā, kā es no­sau­cu.

Bet ir ta­ču kal­ci­ja pre­pa­rā­ti, kam nav pie­vie­nots D vi­ta­mīns! Pie­mē­ram, po­pu­lā­rais mū­su pa­šu ra­žo­jums os­te­onorms. Ko tad?!

Pirm­kārt, uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji jau pēc de­fi­nī­ci­jas at­šķi­ras no me­di­ka­men­tiem, jo nav re­ģis­trē­ti Zā­ļu valsts aģen­tū­rā – tiem nav kon­tro­les par kva­li­tā­ti (pie­mai­sī­ju­mi, ra­žo­ša­nas pro­cess, fa­sē­ša­nas ap­stāk­ļi...), nav arī ap­lie­ci­nā­ju­mu par efek­ti­vi­tā­tes rā­dī­tā­ju pa­tie­su­mu. Tā­pēc par vie­nu vai ot­ru pār­ti­kas pie­de­vu rek­lā­mas slu­di­na, ka „šis kal­cijs uz­sū­cas des­mit rei­žu la­bāk...” Kaut gan tas ne­maz nav ie­spē­jams – kal­cijs ne­var uz­sūk­ties des­mit rei­žu la­bāk! Jā, tā­pēc es vis­pār ne­gri­bu iz­teik­ties par uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jiem jeb pār­ti­kas pie­de­vām, jo šo­brīd ir pie­tie­ka­mi daudz la­bu kal­ci­ja sa­tu­ro­šu me­di­ka­men­tu, kas iz­gā­ju­ši vi­sas pār­bau­des un par ku­ru efek­ti­vi­tā­ti nav nekādu šaubu.

Otr­kārt, tī­ra kal­ci­ja pre­pa­rā­tu lie­to­ša­na, ma­nu­prāt, nav pa­rei­za. Tā pie­ļau­ja­ma vie­nī­gi tad, ja lie­to pa­pil­dus ak­tī­vo vi­ta­mī­nu vai arī ir tāds D vi­ta­mī­ns eļ­ļas pi­lie­nos Vi­gan­tol. Tas ir ļo­ti labs. Bet vi­gan­to­lu ne­drīkst pi­li­nāt glā­zī­tē, jo tad tas pie­līp pie glā­zes ma­lām – va­jag di­vas trīs vai četr­as pi­lī­tes uz­pi­li­nāt uz mai­zī­tes, apēst, un tad var pa­pil­dus lie­tot tī­ro kal­ci­ju.

Vēl par kau­lu blī­vu­ma iz­mek­lē­ša­nas me­to­dēm... Tur arī no pie­dā­vā­ju­ma var ap­jukt.

Ir vai­rā­kas ie­spē­jas: pa­ras­taisrent­gens;pe­ri­fē­rā (pē­das) rent­gen­den­si­to­met­ri­ja – vi­sai ap­tu­ve­na me­to­de, ko iz­man­to kā skrī­nin­gu; kvan­ti­ta­tī­vā da­tor­to­mog­rā­fi­ja (QCT ir vie­nī­gā no me­to­dēm, kas pa­rā­da pa­tie­so kau­lu mi­ne­rāl­blī­vu­mu til­pu­ma vie­nī­bā mg/cm³)... Arī la­bo­ra­to­ris­kie iz­mek­lē­ju­mi, kad urī­nā no­sa­ka spe­ci­fis­ku vie­lu DPD, kas lie­ci­na par kau­lu sa­bruk­ša­nu, vai arī asi­nīs mek­lē os­te­okal­cī­nu, kas no­rā­da, ka kauls spēj vei­do­ties... Bet par zel­ta stan­dar­tu os­te­opo­ro­zes di­ag­nos­ti­cē­ša­nā šo­dien uz­ska­ta rentgenoloģisko os­te­oden­siT­omet­ri­ju. Ne­sā­pī­ga un ātr­a me­to­de. Var iz­pē­tīt vi­su ske­le­tu, ti­kai mu­gur­kau­la skrie­me­ļus, vai ti­kai gū­žas lo­cī­ta­vu un augš­stil­ba kau­la kak­li­ņu. Pēc tam da­tors sa­lī­dzi­na pa­cien­ta kau­lu blī­vu­mu ar ve­se­la cil­vē­ka rā­dī­tā­jiem – pro­ti, par nor­mu jeb at­skai­tes pun­ktu tiek ņem­ti 20–29 ga­dus ve­cas bal­tās ra­ses sie­vie­tes kau­li. Ap­rē­ķi­nus veic pēc īpa­šas T ska­las. At­ka­rī­bā no kau­lu mi­ne­rā­lā blī­vu­ma mē­rī­ju­miem tiek pie­ņemts lē­mums par tā­lā­ko rī­cī­bu: vai os­te­opo­ro­ze ak­tī­vi jā­ār­stē vai arī ne­pie­cie­ša­ma pro­fi­lak­se. Bet vi­sos ga­dī­ju­mos, ja arī os­te­opo­ro­zi ne­at­rod, jā­lie­to kal­ci­ju sa­tu­ro­šie pre­pa­rā­ti un vi­ta­mīns D, jo kau­liem va­ja­dzī­ga ce­men­tē­jo­šā vie­la.

Bet vī­rie­šiem arī ir os­te­opo­ro­ze!

Kat­ram piekt­ajam. Vi­ņiem os­te­opo­ro­ze at­tīs­tās gal­ve­no­kārt pēc sep­tiņ­des­mit ga­du sa­snieg­ša­nas, bet, tā kā Lat­vi­jā vi­dē­jais vī­rie­ša mū­ža il­gums ir 68 ga­di, vi­ņi vien­kār­ši ne­sa­gai­da šo brī­di.

To­mēr zi­nu vī­rie­ti, kam os­te­o-po­ro­ze kon­sta­tē­ta četr­des­mit ga­du ve­cu­mā...

Tas nav tik vien­kār­ši. Vēl­reiz sa­ku: os­te­opo­ro­ze pa­ma­tā to­mēr ir sais­tī­ta ar ve­cu­mu un kal­ci­ja zu­du­mu kau­los. Bet vī­rie­tis četr­des­mit ga­dos ir sa­lī­dzi­no­ši jauns, un, ja vi­ņam vei­do­jas kaut kā­das kau­lu pro­blē­mas, tad tā bie­žāk ir ne­vis os­te­opo­ro­ze, bet kau­lu sli­mī­ba, kas vai nu nav savlaicīgi diagnosticēta, vai arī sāk izpausties tieši šajā vecumā. Pro­ti, os­te­oge­ne­sis im­per­fec­ta – viel­mai­ņas trau­cē­ju­mi, kad kau­los ne­uz­sū­cas kal­cijs un to kva­li­tā­te ne­vei­do­jas tik la­ba. Ta­ču šī kai­te ir ģe­nē­tis­ki no­teik­ta. Pa­ras­ti tā bū­tu jā­kon­sta­tē bēr­nī­bā vai jau­nī­bā.

Kā?

Ele­men­tā­ri un sarežģīti! Ārstiem jāatceras, ka ir tādas kaulaudu veidošanās slimības. Ka bēr­nī­bā ir tā sau­ca­mie za­ļie lū­zu­mi, kas ļo­ti ātr­i sa­dzīst un pa­ras­ti tiem ne­pie­vērš uz­ma­nī­bu. Ta­ču, ja kauls sa­lūst vai­rā­kas rei­zes gadā un it kā no ne­lie­lām trau­mām, šo fak­tu ne­va­ja­dzē­tu uz­ska­tīt par zē­nu dau­zī­ša­nās li­kum­sa­ka­rī­gu re­zul­tā­tu, bet pār­bau­dīt, vai to­mēr nav kā­da ie­dzim­ta kau­lu pro­blē­ma. Ie­spē­jams, ka jā­tai­sa kau­lu bi­op­si­ja. Jo pa­ras­ta­jā rent­ge­na bil­dē tā­das lie­tas pa­ma­nīt ne­var.

Četr­des­mit­ga­dī­giem vī­rie­šiem bie­ži ir šis vi­ta­mī­na D trū­kums vai ne­pie­tie­ka­ma vi­ta­mī­na D vei­do­ša­nās or­ga­nis­mā, kad vi­ņiem ir jā­lie­to tas ak­tī­vā for­mā, vai arī testosterona trūkums. Var būt arī past­ip­ri­nā­ta kau­lu no­ār­dī­ša­nās, tad vi­ņiem jā­lie­to bi­fos­fo­nā­ti. Bet tas ne­no­tiek bie­ži. Lat­vi­jā ir at­se­viš­ķi spe­ci­ālis­ti, kas šīs pro­blē­mas pār­zi­na labāk. To tie­šām ne katrs ģi­me­nes ārsts spē­jīgs no­vēr­tēt un ie­rau­dzīt. Vi­sos ga­dī­ju­mos, ja ir pro­blē­mas ar kau­lu stip­rī­bu un kau­lu at­tīs­tī­bu jaun­ie­šiem un vī­rie­šiem līdz piec­des­mit, va­ja­dzē­tu spe­ci­ālis­ta kon­sul­tā­ci­ju.

Cik kalcija dienā jāuzņem?

Dzīves posms	Kalcija daudzums
1–3 ga­du ve­cu­mā	500 mg
4–8 ga­du ve­cu­mā	800–1200 mg
9–18 ga­du ve­cu­mā	1200–1500 mg
19–50 ga­du ve­cu­mā	1000 mg
Grūt­nie­cī­ba vai bēr­nu ba­ro ar krū­ti	1300–1500 mg
Sie­vie­tēm pēc 50 ga­du ve­cu­ma, ja lieto spe­ci­fis­kās os­te­opo­ro­zes zā­les	1000 mg
Sie­vie­tēm pēc 50 ga­du ve­cu­ma, ja nelieto spe­ci­fiskās os­te­opo­ro­zes zā­les	1500 mg
Vī­rie­ši pēc 50 ga­du ve­cu­ma	1000 mg
Sie­vie­tes un vī­rie­ši pēc 65 ga­du ve­cu­ma	1500 mg

Anijas Pelūdes intervija ar prof.Aivaru Lejnieku tika publicēta žurnāla „Ievas Veselība” 16.janvāra numurā.